Linda Zauere · 22.12.2013. ·
Jūs vēlaties zināt, kā ir dzīvot ES sastāvā? Atbrauciet uz Latviju. Tikai ne atpūtas pastaigā pa Rīgas vai Jūrmalas krodziņiem, tā ir maska - dekorācija. Pabraukājiet pārdesmit kilometru ap Rīgas centru, jūs ieraudzīsiet rūpnīcu drupas, pabraukājiet pa Latvijas reģioniem, jūs ieraudzīsiet ar nezālēm aizaugušus laukus un masveidā izcirstus mežus. Jūs ieraudzīsiet nabadzību, kas valda apkārt. Jūs ieraudzīsiet ES sagrauto ekonomiku, jūs ieraudzīsiet cilvēkus, kuri izmisīgi cenšas atrast darbu.
Tur jūs neieraudzīsiet laimīgu jauno paaudzi, jo daļa no viņiem pelnīt iztiku ir devusies ārpus Latvijas uz laiku, daļa – uz visiem laikiem. It kā arī vārda brīvība vēl pagaidām ir, un valdību drīkst lamāt - tikai ar mēru, lai nerastos problēmas darbā vai ar drošību sargājošām institūcijām. Bet, ja tu, nedod Dievs, piesauksi vārdu "Krievija" vai "Putins", tad uzņem laiku – pēc nedēļas saņemsi „vilka pasi” uz nekurieni. Nekavējoties nomarķēs kā aģentu vai Kremļa palīgu un piedēvēs visus iespējamos pasaules grēkus.
Un robežas arī it kā ir atvērtas – var aizbraukt atpūsties uz Vakareiropu, bet kurš gan brauks? Bezdarba līmenis 11,8% robežās, ko priecīgi sludina valdība, ir nekaunīgi meli! Realitātē tas ir vismaz divas reizes augstāks! Kā minimums katrs piektais ekonomiski aktīvais iedzīvotājs nevar atrast sev darbu. Kas spēj – aizbrauc, pateicoties brīvajām robežām. Bet, kas viņi tur ir? Varbūt menedžeri, tehnologi, inženieri? Nē, viņi tur ir melnstrādnieki, trauku mazgātāji. Lētais darbaspēks! Lūk, ko mums iedeva ES – iespēju bez vīzām izbraukt no dzimtenes, lai ekonomiski attīstītās valstīs nodarbinātu nekvalificētā darbā.
Mēs pievienojāmies ES, tikai ES nepievienojās mums. Mums palika tā pati korumpētā valdība, tie paši pērkamie ierēdņi, bet nu jau kopā ar ES dzelžainajiem normatīviem, noteikumiem un metodikām. Mēs izrādījāmies ES iznīcināti un sagrauti. Jā, viņi mums izsniedz kaut kādus mērķmaksājumus attīstībai, bet, kur tie paliek, neviens nezina. Viss iekrīt ierēdņu kabatās, un, ja arī līdz kaut kam nonāk, tad tikai „savējiem” vai ”savējo” projektiem.
Neprātīgs valdības vadītājs saņēmās miljardiem eiro lielu kredītu no SVF, kurš sāka diktēt savu jauno ekonomisko politiku. Tika uzspiesti drastiski nosacījumi, kuri Latviju iedzina vēl dziļākā ekonomiskā krīzē. Banku glābšana izrādījās svarīgāka par cilvēkiem, aizdoto naudu pat nedrīkstējām apēst, kur nu vēl izmantot ekonomikas attīstībai. Tā bija jānoliek Valsts kasē, turpinot maksāt aizdevuma procentus. Esam zaudējuši savu nacionālo valūtu, Latvija piespiedu kārtā tiek pievienota eiro zonai. No suverēnas valsts pāri ir palikusi tikai sarkan-balt-sarkana čaula, viss saturs ir ļaunprātīgi izsūkts.
Metodiski tika izpostīta visa industrija, par grašiem viss tika privatizēts. Visu, ko vien varēja, sagrieza metālos, pat kuģus nodeva metāllūžņos. Tika izkropļota izglītības sistēma. Savairojās rinda privāto augstskolu, kurās par samaksu „izdod” augstākās izglītības diplomus. Viss, ko mēs varam piedāvāt eksportēt, ir lēts, nekvalificēts darbaspēks.
Latvijas iedzīvotāji no 2,37 miljoniem ir samazinājušies līdz 1,9 miljoniem, kas arī ir atklāti valdības meli, lai nevajadzētu nosaukt patiesi valstī dzīvojošo skaitu. Jaunie pāri ir pārstājuši dzemdēt bērnus. Kas var – brauc projām. Iespaidīgs daudzums cilvēku strādā ārzemēs. Bērnus audzina vecmāmiņas un vectētiņi. Bērni savus vecākus redz 1-2 reizes gadā. Tā ir cena, kuru Latvija ir samaksājusi par iestāšanos ES. Mēs vēlējāmies citu dzīvi, nevis šādu. Mūs ciniski apmānīja. Mūs ievilka šajā ES, viltojot referenduma datus. Mūs aplēja ar Rietumu propagandu.
Mēs cerējām, ka, iestājoties ES, mēs dzīvosim labāk. Bet ko ieguva vienkāršs cilvēks? Iestāšanās ES bija izdevīga tikai saujiņai zagļu un oligarhu, kuri nopelnīja, izsaimniekojot nacionālo saimniecību. Labi Latvijā dzīvo pavisam nedaudz. Vairums knapi savelk galus kopā. Šā gada pavasarī, „veiksmes stāsta” zemē – Latvijā kāda 27 gadus veca sieviete veica publisku aktu, ielecot Ventā pie Ventspils Apvedtilta, līdzi ņemot savus divus mazos bērnus, kuri gāja bojā. Tā bija protesta akcija pret nabadzību, korupciju, netaisnību un valdības nevērību. Ja viņas valsts mirst – kamdēļ tad viņai un viņas bērniem dzīvot? Kaut kas tāds nekad nav gadījies Latvijas vēsturē!
Šis nav vienīgais gadījums, Latvijā ik dienu vismaz viens cilvēks izdara pašnāvību, un tas ir uz pusi vairāk, nekā cieš autoavārijās. Pašnāvību kā izeju no problēmām arvien vairāk izvēlas jauni cilvēki, no dzīves ātrāk aiziet izlemj arī bērni un sirmgalvji. Dzīvei pielikt punktu izlemj arī ārvalstīs dzīvojošie tautieši. Nav šaubu, ka daļā gadījumu šīs pašnāvības ir protests pret pastāvošo sistēmu.
Ik gadu iedzīvotāji saņem arvien lielākus rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem. Apkures rēķini nepatīkami pārsteidz un dzen izmisumā daudzus Latvijas iedzīvotājus. Piemēram, galvaspilsētā par 2012. gada decembri, salīdzinot ar šo pašu laiku pirms gada, siltuma rēķins ir pieaudzis par 63%, Liepājā – par 34%, Jēkabpilī – par 42%. Tikmēr Saeima noraida iedzīvotāju piedāvājumu vismaz samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi apkurei. Politiķi debatēs izmanto dažādus argumentus, bet parādi par siltumu tikai pieaug. Parādu jūgā iedzītām mājām atslēdz siltumu, bērni un veci cilvēki ir spiesti dzīvot aukstumā. Tāpat ģeometriskā progresijā aug maksa par elektroenerģiju un nekustamā īpašuma nodoklis.
Inese no Ķekavas stāsta uz ielas veiktajā aptaujā: „Es izjūtu augstās cenas šogad, jo man ir minimālā alga – divsimt lati. Kā lai es tos galus sasienu? Par elektrību jāmaksā, par zemi jāmaksā, kas ir šausmīgi augsts. Man ir jābrīnās, no kā viņi aprēķina elektrību, zemes nodokli. Tās ir mistiskas cenas, kas te Latvijā notiek.
Manuprāt, vajadzētu mazināt apkures PVN maznodrošinātajiem, lai būtu vieglāk, dot viņiem iespēju samaksāt, nevis uzlikt tos nodokļus šausmīgi lielus. Vajadzētu aptaujāt vienkāršos cilvēkus, kuriem ir grūtības, uzrunāt, ko viņi ierosina, lai atvieglotu tiem dzīvi. Uzliek nodokļus, uzliek procentus, bet no kā, lai maksā? Es esmu trūcīgs cilvēks, man ir trīs bērni, visi mācās, ēst visi grib. Ko lai es daru? Cietumā sēdēt, zagt, laupīt? Es nezinu. Vīrs man ir invalīds, viņam arī pensija zema. No kā ta mēs dzīvojam, knapināmies no veciem paltrakiem”.
Šādu un līdzīgu stāstu ir ļoti, ļoti daudz.
Dusmas īslaicīgi pārņem problēmas apzināšanos: cilvēki iet protestēt ne kā pilsoņi, kuriem ir skaidras vērtības, bet kā saniknoti patērētāji. Dumpinieki pavicina rokas, pabļaustās un beigu galā nomierinās, atmetot visam ar roku.
Iedzīvotāji dod priekšroku glābties vienatnē. Joks, ka Latvijai ir divas izejas no krīzes – lidosta Rīga un vēlreiz lidosta Rīga, ir vietā. Jaunie, talantīgie un mērķtiecīgie kravā somas un bēg atpakaļ neatskatoties, atstājot vecīšus izmirstošajos laukos. Latgalē, kur bezdarbs sasniedz vismaz 60% (!), pazūd veseli ciemi. Retie tūristi šo reģionu salīdzina ar Černobiļas nāves zonu. Pēdējos desmit gados Latviju ir pametuši gandrīz 0,5 miljoni cilvēku. Valsts miera apstākļos ir pazaudējusi gandrīz tikpat cilvēku, cik 2. Pasaules kara laikā un Baigajā gadā kopā, bet arī tas nav viss. Ekonomiskā krīze ir sakritusi ar pēc sava mēroga šausminošu demogrāfisko krīzi. Ja tā turpināsies, pēc četrām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits būs tikai pusmiljons, pēc simt gadiem Latvija pārvērtīsies par neapdzīvotu zemi.
Arī dzimstība pašlaik ir viszemākajā punktā, kāds Latvijā vēsturiski ir novērots – vidēji uz vienu sievieti dzimst 1,1 bērns. Paaudžu nomaiņa noris vien 60% apmērā.
Demogrāfiskā un ekonomiskā krīze ir sakritusi ar morāles degradēšanos. Pašreiz sabiedrība ir daudzkārt dziļāk izvirtusi nekā vācu jūga vai krievu okupācijas laikā, kad tautu apvienoja kopīga ideja par brīvību. Bet ko var gribēt? Pēc 700 gadu vācu jūga un 50 gadiem krievu okupācijas latvieši ir zaudējuši prasmi būt par saimniekiem pašiem savā zemē. Kāda mums ir nākotne? Bet kāpēc par to vajag domāt? Nodzīvoji dienu līdz vakaram, un arī tas nav slikti. Latvieši ir pieraduši klusi sēdēt un pacietīgi gaidīt, kad nāks kārtējais „glābējs” un atbrīvos tautu no ES uzliktajiem rokudzelžiem.
Deviņdesmitajos, kad bruka PSRS impērija un pa daļām izšķīda Austrumeiropas bloks, procesiem līdzi sekoja KAPITĀLA vērīgā un auksti uzvarošā skopā acs. Monopolam pavērās jaunas, elpu aizraujošas perspektīvas: pirmā - finanšu krīzi atlika uz veseliem 20 gadiem, otrā - dzelzs aizkara krišana pavēra ceļu oligarhijas elitei uz vispasaules kundzību zem saukļiem „globalizācija” un „tirgus ekonomika” (tā sauktais 1989. gada „Vašingtonas konsensuss”).
Transnacionālo kompāniju īpašnieki berzēja rokas no laimes un prieka – viņu priekšā gulēja lielas, neaizsargātas teritorijas ar naiviem, apziņu apmānošiem lozungiem par iedzīvotāju brīvību. Oligarhu plāns bija vienkāršs kā jebkurš cits iekarošanas plāns, piemēram, Āfrikas: pirmajiem ieņemt teritoriju, pakļaut, pazemot, izpostīt, izspiest to kā citronu, bet iedzīvotājus pārvērst mūžīgos vergos. Jā, plāns bija vienkāršs, bet metodes – daudz izsmalcinātākas.
Un tā deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju čupām sāka vizināties dažnedažādi ekonomiskie padomdevēji un konsultanti. Viņi bija labi audzināti un līdz vīlītei noģērbti enerģiski ļautiņi, pēc saviem uzskatiem – pārliecināti labējie ultraliberāļi.
Liberālisms ekonomikā ir viena no bezcilvēciskākajām teorijām, kura pilnībā noliedz sociālas valstis, kā arī jebkuru valsts iejaukšanos ekonomikā. Pēc būtības tas ir ekonomiskais darvinisms: lai brīvajā konkurencē izdzīvo stiprākie, bet vājākie lai nosprāgst.
Valstij bija jāatsakās no veselības un izglītības finansēšanas, jāreformē sociālā sfēra, bet pensiju fondiem bija jākļūst par privātiem. Ja paši sev neesat atlikuši vecumdienām, vainojiet sevi. Bet, ja jūs esat nabags un vēl slims – raudiet pie durvīm labdarības organizācijām. Jūsu bērni – tā ir tikai jūsu problēma, nejauciet galvu valstij.
Kārtīgās Rietumeiropas valstīs ar stipru sociālo programmu liberastus pat tuvumā nelaiž pie valsts vadīšanas (tos vēl samīdītu valdonīgās arodbiedrības), bet ekssociālistiskajā Latvijā šie neiebiedētie idioti bija cieņā. Viņiem ne tikai aplaudēja un skatījās mutē – viņiem vēl maksāja par konsultāciju. Vietējie politiķi viņu priekšā stāvēja uz ķepiņām, aizgrābti ar frāzēm „par tirgus reformām”.
Likvidēt cukura ražotnes un restrukturizēt lauksaimniecību un zivsaimniecību – tie bija tikai vieni no nosacījumiem, iestājoties ES. Visas vecās dalībvalstis tirgojās, lai pēc iespējas dārgāk pārdotu savu piekrišanu. Pateicoties visaugstākajiem valsts varas pārstāvjiem, Latvija tika nolaista pa burbuli. Iestāšanās līgums ES bija slepens un joprojām nav atslepenots.
Sākot ar 2000. gadu, Latvija dzīvoja kā jautra atraitne pēc bagāta vīra nāves – tā pārdeva mājas, zemi, visus laulātā īpašumus un piecus gadus dzīvoja daudzkārt labāk kā iepriekš. Un tad stulbais sievišķis palika uz sausas maizes un ūdens, nācās lūgt ubaga dāvanas” tā alegoriski var aprakstīt „priecīgo” satikšanos ar ES, pēc kuras tagad Latviju moka paģiru sindroms.
Līdz 2005. gadam Latvija demonstrēja lielisku IKP pieaugumu (tika ņemts vērā jebkurš pirkšanas-pārdošanas darījums). Tātad mēs izpārdevām nacionālos aktīvus, bet IKP tas atspoguļojās kā mūsu ieņēmumi. Visi bija laimīgi: ah, kādas ārvalstu investīcijas! Valsts vara iznīcināja nacionāli ekonomisko zinātni un patrieca nopietnus ekonomistus, „kuri nepareizi saprot lietas”. Zinātniski pētnieciskajiem institūtiem finansējums samazinās ģeometriskā regresijā. Latvijas zinātnieki par ES līdzekļiem iegādāto aparatūru nedrīkst izmantot, lai veiktu pētījumus mūsu ražotāju atbalstam. Latvijas valsts pa visu šo laika nav uzbūvējusi nevienu zinātnisko laboratoriju, nevienu jaunu augstskolu, jo vasalim nav jādomā un jāražo, tā pienākums ir tikai sniegt pakalpojumus un truli patērēt.
Līdz šodienai Latvija ir zaudējusi 60% darbavietu, iztukšota no cilvēkiem un pārvērtusies par Briseles „monstra” koloniju.
Pēc ES īstenotās cukura reformas trīs Latvijas cukurfabrikas pārtrauca savu darbību. Kurzemes, Zemgales un Latgales reģionu cukurbiešu audzētāji palika bez darba. Jelgavas cukurfabrikas aktīvus, tostarp preču zīmi Jelgavas cukurs pārņēma viena no lielākajām cukura ražotājām Eiropā, dāņu uzņēmums Danisco Sugar. Šeit lieki nebūtu piebilst, ka kaimiņvalsts Lietuva no ES piedāvātās restrukturizācijas atteicās, jo Lietuvā ekonomiskie aprēķini rādījuši, ka cukura rūpniecības nozares saglabāšana ir ekonomiski izdevīga. Vietējā tirgū vairs nav Latvijas cukura, bet ir dāņu un leišu.
Pēc iestāšanās ES pamazām zaudējam arī zivsaimniecības nozari. Pirms 2004. gada, kad ES pievienojās Latvija kā jauna dalībvalsts, Eiropa zivsaimniecību modernizācija, tajā skaitā arī jaunu kuģu būvē, ieguldīja ļoti daudz naudas. Un tagad vecās dalībvalstis mums ir tālu priekšā, bet jaunā nekādi nevar pierādīt, ka tai arī vajag atjaunot savu novecojošo floti. Mūs vienkārši nedzird. Toties izvirza tos pašus nosacījumus, kādus vecajām dalībvalstīm. Un galvenais arguments – tagad ES kuģu ir par daudz, tāpēc nevar būt ne runas par jaunu kuģu iegādi. Vispirms jāsagriež vecie. Taisnība – arī viņi griež un griezīs tāpat kā mēs. Atšķirība tikai tā, ka tad, kad viņi sagriezīs vecos, tiem paliks jaunie. Mums nepaliks nekā, jo pārredzamā nākotnē mūsu zvejniekiem pie jauniem kuģiem netikt.
Nav ne mazāko izredžu saņemt ES struktūrfondu naudu vai valsts jeb ES garantijas bankas kredītiem. ES vecās dalībvalstis, sevišķi skandināvi nemaz neslēpj vēlmi pēc iespējas drīzāk sākt zvejot netālu no Baltijas valstu krastiem. Neformālās tikšanās reizēs viņi atklāti prasot: „Nu, cik ilgi jūs izturēsiet? Divus gadus, četrus...?” Stāvoklis ir ļoti sarežģīts un drūms arī nozvejas kvotu taisnīgā sadalījumā, Latvijas zvejniekiem kvotas samazinās ar katru gadu (izņemot Eiropas valstīs ne īpaši iecienītām brētliņām un reņģēm). Zivju konservu ražotāji izejvielu trūkumu dēļ vairs nespēj nodrošināt nepārtrauktu ražošanu, jo zivju nozveja tiek pārdota citām valstīm, nevis vietējiem ražotājiem. Neizbraucot no Latvijas, mēs drīz ēdīsim zivis no Bangladešas, Vjetnamas un Jaunzēlandes. Tikai neattīstītas valstis savus dabas resursus eksportē – attīstītās tos pārstrādā paši. Ne velti Krišjānis Valdemārs aicināja: „Brauciet, latvji, jūriņā, krājiet zeltu pūriņā!”
ES uzbruka arī piensaimniecībai, pienam tika uzliktas kvotas. Ja valstī kopumā šīs kvotas tiek pārsniegtas, tas lauksaimniekiem draud ar soda sankcijām. Piena kvotas raisa galvassāpes zemniekiem: ko darīt, ja pārsniegs saimniecībai noteiktās - liet pienu grāvī, izbarot jaunlopiem vai tomēr riskēt un pienu pārdod. Ir plānots ar 2015. gadu piena kvotu marasmu pārtraukt, jo kā raga lopam iestāstīt, ka pastāv ES direktīva, kura šodien neļauj būt tik ražīgam.
Visā ES lauksaimnieki saņem atbalsta maksājumus par lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Tie sastāv no divām daļām – vienu saņem par pārdoto produkciju, otra daļa ir platības maksājumi. Latvijas lauksaimnieki saņem trīs reizes mazākus maksājumus, bet produkciju pārdod par tām pašām vai pat zemākām cenām kā kolēģi no vecās Eiropas. Latvieši saņem mazākus ieņēmumus par to pašu darbu un tamdēļ ne īpaši var piepirkt klāt jaunu jaudīgāku tehniku, bet algotajiem strādniekiem ir spiesti maksāt daudzkārt mazāku darba samaksu.
Patlaban laukos ir ne tikai lielie zemnieki, bet arī cilvēki, kas nodarbojas ar ražošanu un savas produkcijas realizāciju nelielos apmēros. Jaunajiem un mazajiem zemniekiem attīstīties neļauj iespēja uz atvieglotiem nosacījumiem saņemt kredītus un ES uzspiestais birokrātiskais slogs. Paplašināt ražošanu liedz arī visai ierobežotās iespējas iegādāties jaunas zemes platības. Patlaban lielās zemes platības ir sapirkuši tā saucamie „dīvānu zemnieki”, kas zemi izmanto nevis lauksaimnieciskajai ražošanai, bet gan atbalsta maksājumu saņemšanai no ES. Latvijas patriots Eduards Pāvuls kādreiz teica: „Iznīciniet latviešu zemniecību, un ar to būs tautas beigu sākums." Un tas jau ir noticis – lauksaimniecība principā jau ir iznīcināta. Iedzīvotāji no laukiem „par samaksu” tiek pārcelti uz lielpilsētu, kur „ganāmpulku” ir vieglāk cirpt un kontrolēt.
Bet ir arī, ar ko „lepoties” statistiski vidējam latvietim. Latvijā uz „diviem latviešiem ir trīs lielveikali”, kuros lielā vairumā var iegādāties dažādus importa krāmus, skaisti iepakotus mēslus, ar kuriem indē mūsu tautu. Īstu govs pienu, lauku olas un ekoloģiski tīrus dārzeņus tur nedabūt, tie jāmeklē tirgū pie zemniekiem vai specializētajos eko veikaliņos. Šāda nepakļaušanās ēst to, kas dabūjams „investoru” lielveikalos, lika saspringt Eiropas komisāriem, ieskaitot mūsu Piebalgu. Eiropas padomei tiek virzīta kārtējā murgainā direktīva par sēklām (Plant Reproductive Material Law), kura paredz zemniekam pirms ražas pārdošanas uzrādīt sēklas iegādes sertifikātu. Nebūs Latvijā te nekāda „sēšu pagājušo gadu izaugušo sēklu” vai „kartupeļus savus atlasīšu sēklai”! Un nebūs nekāds mūsu dārzos izaudzēts tupenis vai biete!
Vai varat iedomāties augu aizsardzības dienesta speciālistus policistu pavadībā patrulējam pa zemnieku un piemājas audzētāju dārzeņu laukiem, pārbaudot, vai burkāni un kāposti, tomāti un ķirbji aug no „Monsanto pirktajām sēklām”, neatbilstības gadījumā iznīcinot stādījumus? Vai varat iedomāties sevi ejam uz slepeni ietaisītu dārzeņu lauciņu, lai saviem bērniem iedotu veselīgu kartupeli un burkānu? Tāda prakse jau ir mūsu paraugvalstī - ASV, kur „veselības risku novēršanas nolūkos” pieņemtais likums veicinājis ekoproduktu pagrīdes tirdzniecību.
Latvijā pēc veiktās „prihvatizācijas po amerikanski” un nacionālo aktīvu izpārdošanas, valstī pazīstami uzņēmumi pārgājuši ārvalstnieku rokās. Lūk, ieskatam, neliels saraksts no „Lielās Latvijas izpārdošanas”.
Desmit lielākie pārtikas milži:
• Lielākais alkoholisko dzērienu ražotājs AS „Latvijas Balzams” pieder Nīderlandē reģistrētai kompānijai „SPI Regiona Business Unit BV”; tās īpašnieks ir krievu miljardieris Jurijs Šeflers, kam pieder aptuveni 90% akciju.
• Lielākās alus darītavas: AS „Aldaris” pieder Zviedrijā reģistrētai kompānijai „Baltic Beverages Holding” un AS „Cēsu alus” kontrolpaketes turētājs ir Igaunijā reģistrēta kompānija „A. Le. Coq Group”.
• Visiem pazīstamo sulu ražotājs AS „Cido grupa” pieder Dānijā reģistrētai kompānijai„Royal Unibrews”.
• Miltu ražotājs AS „Dobeles Dzirnavnieks” pieder Igaunijas lielākajam graudu pārstrādes uzņēmumam „Tartu Veski”.
• Lielākais gaļas pārstrādes uzņēmums AS „Rīgas Miesnieks” pieder Igaunijas lielākajam gaļas pārstrādes uzņēmumam „Rakvere Lihakombinat”.
• Lielākais siera ražotājs un eksportētājs AS „Preiļu Siers” pieder Latvijas pilsonim Jāzepam Šņepstam.
• Piena pārstrādes nozari, ko Latvijā devē arī par balto zeltu kontrolē ārvalstu kompānijas. AS „Rīgas piena kombināts” un AS „Valmieras piens” vairākumakcionārs ir piena magnāts no Krievijas Andrejs Beshmeļņickis, bet AS „Tukuma piens” 79% akciju pieder Igaunijas pilsoņiem.
Tam seko visiem Latvijā pazīstami uzņēmumi:
• Šokolādes ražotājs AS „Laima”, cepumu ražotājs AS „Staburadze” un karameles ražotājs AS „Uzvara” apvienots vienā uzņēmumā AS „Laima”, tās lielākais akcionārs ir zviedrijas uzņēmums „NP Confectionary AB”.
• Agrāk ogu un augļu pārstrādātājs, tagad šokolādes ražotājs SIA „Pūre” pieder Beļģijas kompānijai „Purato”.
• Graudu pārstrādes uzņēmums AS „Rīgas Dzirnavnieks” pieder Lietuvas graudu pārstrādes uzņēmumam „Malsena Plius”.
• Vieni no lielākajiem maizes tirgus pārstāvjiem AS „Hanzas maiznīca” pieder Somijas uzņēmumam „Vaasan@Vaasan”, bet SIA „Fazer maiznīca” pieder Somijas uzņēmumam „Fazer Bakeries”.
• Koncerns AS „Putnu fabrika Ķekava”: AS„Ķekava”, 100% SIA „Broileks”, 100% SIA „Cerova” un 100% „Lielzeltiņi” pieder Lietuvas kompānijai „AB Linas Agro Group”.
• Gatavo ēdienu ražotājs SIA „Antaris” pieder Latvijas pilsonim Antonijam Samburam.
• Bērza saplākšņu ražotājs AS „Latvijas Finieris” pieder Latvijas uzņēmumam „Troja”.
• Bezvadu interneta maršrutēšanas iekārtu un programmatūras izstrādātājs SIA „Mikrotīkls” uz pusēm pieder Latvijas pilsonim Arnim Riekstiņam un amerikānim Džonam Tallijam (apgrozījums 60 milj. LVL/gadā !!).
• Spēļu biznesa uzņēmums SIA „Alfor” (zem kura ir spēļu zāles „Fēnikss”, „Admirālis”) pieder Austrijas kompānijai „Novomatic”.
• Tirgus līderis būvniecībā SIA „Skonto būve” vairākumdaļu turētājs ir Latvijas pilsonis Guntis Rāvis.
• Ķīmiskās un tekstila rūpniecības uzņēmums AS „Valmieras stikla šķiedra” pieder trīs Vācijas kompānijām: „P –D Galsseiden GmbH Oschatz” (26,07% ) „Vitrulan Textilglas GmBH” (36,19%) un „P-D Management Industries – Tehnologies GmbH” (23,93%).
• Lielākais kosmētikas un sadzīves preču mazumtirdzniecības veikalu tīkls AS „Drogas” pieder Honkongas kompānijai „Hutchison Wampoa”.
• Lielākais elektronisko pakalpojumu sniedzējs AS „Lattelecom” ar 51% kapitāldaļām formāli arvien pieder Latvijas valstij, 49% - Dānijā reģistrētai kompānijai „Tilts Communications”. Par „Lattelecom” valsts daļu pārdošanu valstī tiek diskutēts ilgi, taču vairākām valdībām vienoties tā arī nav izdevies.
• Vienīgais dabasgāzes pārvades, uzglabāšanas, sadales un realizācijas operators AS „Latvijas Gāze” pieder Vācijas kompānijai „E.ON Ruhrgas International” ar 47,23% akciju, Krievijas kompānijai „Gazprom” ar 34% akciju, Jurim Savickim piederošā SIA „ITERA Latvija” ar 16,00% akciju u.c.
• Vadošais elektroenerģijas tirgotājs AS „Latvenergo” formāli pieder Latvijas valstij, taču ir tik veiksmīgi „pārstrukturizēts”, ka no daudzām peļņu nesošām funkcijām barojas gan vietējās, gan ārvalstu privātās intereses.
Sarakstu par vērtīgākajiem Latvijas uzņēmumiem varētu vēl turpināt, bet tas aizņemtu par daudz vietas. Bet kam tad pieder Latvijas zemes un meži? Kam Latvijā pieder banku sistēma un tirdzniecība? Kam pieder masu saziņas līdzekļi, un kā tie iedzīvotājiem „ķemmē prātus”?
Desmit lielākie zemes īpašnieki Latvijā:
• SIA „MYRTILLUS” – īpašumu lielums sasniedz 19129,4339 ha; pieder Zviedrijas kompānijai „Bergvik Skog AB”.
• SIA „Foran Real Estate” – īpašumu lielums sasniedz 12073,0348 ha; pieder Zviedrijas kompānijai „SPP Livforsakring AS" un Norvēģijas kompānijai „Storeband Livsforsikring AS”.
• SIA „Empetrum” – īpašumu lielums sasniedz 5546,953 ha; pieder Amerikā reģistrētai kompānijai „Phemus Corporation”.
• SIA „Artis JP" – īpašumu lieluma sasniedz 5346,4200 ha; pieder Dānijas kompānijai „Kurland Aps”.
• SIA „Tand Ukri” – īpašumu lielums sasniedz 3215, 1917 ha; pieder Īrijas pilsonim Timotijam Džozefam Kellijam.
• SIA „Istra Mežs” – īpašuma lielums sasniedz 2889,7600 ha; pieder Zviedrijas kompānijai „Skogssallskapet”.
• SIA „Friedrich Haase” – īpašumu lielums sasniedz 2652,6025 ha; pieder Vācijas pilsonim Frīdriham Hāzem.
• SIA „Uzvara-Lauks” – īpašumu lielums sasniedz 2524,3500 ha; pieder Latvijas pilsonim Arnim Vējam.
• SIA „BTA Īpašumi” – īpašumu lielums sasniedz 2448,2032 ha; 61,48% pieder Latvijas pilsonim Gintam Dandzbergam.
• SIA „Fragaria” – īpašumu lielums sasniedz 2356,3322 ha; pieder Zviedrijas kompānijai „Bergvik Skog AB”.
Latvijā kopējā mežu platība ir 3,2 miljoni hektāru. 50% pieder privātajiem īpašniekiem, puse uzņēmumam „Latvijas valsts meži” (liela daļa valsts mežu ir veiksmīgi iznomāta uz 99 gadiem, pārsvarā skandināviem). Ārzemnieku rokās pašlaik esot 300 tūkstošu hektāru Latvijas mežu, kas ir aptuveni 13% no visiem privātajiem mežiem.
• Zviedrijas uzņēmumam „Bergvik Skog” pieder 100 000 (!!!) hektāru Latvijas mežu.
• Norvēģijas akcionāru un pensijas fondu uzņēmumam „Foran Real Estate” pieder aptuveni 38 000 hektāru Latvijas mežu.
• Aptuveni 12 000 hektāru Latvijas mežu pieder ASV kompānijai „Phemus Corporation”.
Oficiālā statistika liecina, ka piektdaļa Latvijas pieder ārzemniekiem, kaut gan ekspertu aptuvenie aprēķini liecina, ka tie varētu būt 25%. Zemnieki stāsta, ka Latgalē ārvalstnieku naudīgās rokas ir sagrābušās pat aptuveni 40% zemes. Turklāt šim skaitlim ir izteikta tendence pieaugt.
Neatgriezenisku punktu uz "i" pielicis tas, ka, iestājoties ES, tika parakstīts nosacījums, kas faktiski neierobežoti atļauj ārvalstniekiem iegādāties īpašumus Latvijā, jo brīvais tirgus Latvijas pilsoņiem atļauj pirkt īpašumus ārvalstīs, bet ārvalstniekiem – mūsu valstī. Bet arī tas, kas latviešiem Latvijā šodien vēl ir palicis, nedod mieru trešo valstu pilsoņiem un morāli pazaudējušiem mūsmāju politiķiem. Latvijas lielā izpārdošana turpinās – nu jau trīs gadus nekustamos īpašumus „mainām” pret uzturēšanās atļaujām.
Lielākā daļa „investoru” ir Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas pilsoņi, pēdējā gada laikā strauji augusi Ķīnas pilsoņu interese par Latvijas nekustamiem īpašumiem. Bet tie nav turīgie ķīnieši, kuri izvērš savus īpašumus un biznesus ievērojami turīgākās valstīs, šeit pārceļas no īpašiem Ķīnas fondiem finansētas ķīniešu ģimenītes. Lai gan dzeltenās rases pārstāvji pārsvarā iegādājas dzīvoklīšus, sarunās viņi apliecina, ka viņus interesē Latvijas ekoloģiski tīrā lauksaimniecības zeme, lai uz tās ar ķīniešu darbaspēku audzētu pārtiku, ko sūtīt uz savu dzimteni!!! Tuvojas brīdis, kad mums pašiem Latvijā vairs nepiederēs nekas. Tad kas tad ir šīs uzturēšanās atļaujas - Latvijas izpārdošana vai ekonomikas izaugsme?
Bet apogejs visam šim „patentētajam demokrātismam un liberālismam” ir banku sistēma. Šo ekonomikas „stratēģisko virsotni” pilnīgi pārņēmuši un nodevu no katra darījuma saņem ārvalstu akcionāri. Mūsu nodokļi, valsts un pašvaldību līdzekļi tiek pārskaitīti privātām bankām. Liela Latvijas pilsoņu daļa ir parādnieki ārvalstu privātbankām, un šie parādi radušies kriminālas krāpnieciskas shēmas rezultātā (mākslīgi uzpūšot nekustamo īpašumu tirgu, būvējot parādu piramīdu, veicot agresīvu ievestu preču patērēšanas kampaņu). Mūsu pensijas un citus uzkrājumus ārvalstu bankas izmanto starptautiskās spekulāciju operācijās, nevis iegulda mūsu tautsaimniecībā. Pat pēdējās valstij piederošās bankas (Hipotēku bankas) pārveide par attīstības banku tika uzticēta privātas ārvalstu bankas struktūrai – "SEB Enskilda”. Mums pat nebija savas suverēnas valūtas, jo lats bija segts nevis ar mūsu pašu valsts resursiem, bet ar strauji vērtību zaudējušo ārvalstu valūtu rezervēm.
Pēc EK apkopotajiem datiem 2009. un 2010. gados vien Latvijas valsts ārvalstnieku banku glābšanai pārskaitīja 8,8 miljardus eiro, un šiem maksājumiem neredz galu. Mūsu valdība par šiem darījumiem pat neinformēja, šī informācija izskanēja tikai Latvijas radio 1 „Eiropas ziņās”. Taču arī „Eiropas ziņas” neinformēja, tieši kam šī no mūsu nabadzības nodīrātā nauda tikusi? Katrai bankai taču ir konkrēti akcionāri, kuriem ir dzīves vieta, ģimene, vārds un uzvārds. Tātad, pat neprasot mūsu atļauju, mūsu nauda tika vienkārši pārskaitīta kaut kādiem anonīmiem ēnu darboņiem! Tāpat mēs nezinām, kam īsti pieder lielveikali, apdrošināšanas sabiedrības, degvielas uzpildes stacijas, transportlīdzekļu tehniskās apskates biroji un neskaitāmas citas iestādes, kas barojas no mūsu plokošajiem ienākumiem. Ofšoros joprojām slēpjas patiesie labuma guvēji.
Ir tāds Lisabonas līgums, kurā noteikts Eiropas stabilizācijas mehānisms. Šis dokuments raisa vislielākās bažas, jo tajā eiro zonas dalībvalstis būtībā tiek nostādītas absolūti beztiesiskā stāvoklī. Ja stabilizācijas mehānisma fonda izpilddirektors pieņem lēmumu, ka Latvijai kaut kāda iemesla dēļ fondā jāiemaksā vairāk naudas, tad Latvijai septiņu dienu laikā bez ierunām, bez apelācijas iespējām ir jāapmierina jebkura prasība. Ja jums kāds privātā līgumā ierakstītu šādas prasības, jūs to parakstītu? ES stabilizācijas mehānisma līgumā ir vēl vairāki punkti, kas tiesā neļauj apstrīdēt šādu pieprasījumu likumību. Līgums neļauj tiesiskā kārtībā vērsties ar prasījumu iepazīties ar dokumentiem, izvērtēt amatpersonu rīcību, lēmumus utt. Valsts ir uzņēmusies saistības, nezinot, vai vispār spēsim tās izpildīt.
Mēs jau iekūlāmies līdzīgā situācijā, kad apņēmāmies glābt „Parex banku” un visu zviedru banku sistēmu. Uzņēmāmies izpildīt saistības, kuras iedzina Latviju visdziļākā krīzē. Iedomāsimies, kas notiks, ja krīze ķers, piemēram Itāliju, kuras ekonomika ir daudz lielāka nekā Grieķijas. Tad summas, kas Latvijai būs jāmaksā, lai glābtu Itālijas budžetu, būs nesalīdzināmi lielākas par mūsu iespējām. Mēs nedrīkstam nemaksāt, jo līgums paredz koleģiāli sadalīt atbildību. Un atkal SVF zābaki bradās mūsu zemi. Savā laikā Staļins teica: „Nav cilvēka, nav problēmu!”, tagad starptautiskie baņķieri un korporācijas sakot: „Nav valsts, nav problēmu!”
Stāvoklis patiešām ir dramatisks. Skaidrs, ka nākošās valdības pašas nepieciešamās pārmaiņas neuzsāks un plēsonīgās ārvalstu bankas nepadzīs un pat neierobežos. Kaut vai tāpēc, ka faktiski šīs bankas jau mūsu valdību ir privatizējušas. Valdības arī turpmāk pārcentīgi un ar pilnu krūti pildīs Eiropas un Vašingtonas uzdotos „mājas darbus” un ar vislielāko rūpību uzmanīs, lai ārvalstniekiem piederošajos masu informācijas līdzekļos nenonāktu kas tāds, kas tautai varētu atvērt acis un ļaut ieraudzīt „kas patiesībā notiek Latvijā”. Daudzi žurnālisti kā Čaka ielas prostitūtas ir gatavi par naudu „gulties” zem katra valsts un pašvaldību pasūtījuma. Gari un plaši tiek apspriesti Levita izstrādātās Satversmes preambulas varianti, krustu un šķērsu tiek cilāta PSRS totalitāri komunistiskā okupācija un tās iespējamie radītie zaudējumi, bet par šodienas Rietumu neokoloniālismu - ne vārda. Paradokss! Ar cik nullēm mūsu bērni aplēsīs zaudējumus no Latvijas iestāšanās ES un eiro zonā?
Godprātīgi ekonomisti pat baidās izteikties par šo bandītisko savienību un finansiāli ekonomisko verdzību. 2008. gadā Ventspils augstskolas lektors, ekonomists Dmitrijs Smirnovs pauda kritisku viedokli par ekonomikas attīstību un banku nākotni, kā rezultātā tika uz divām diennaktīm aizturēts par „valsts finanšu stabilitātes graušanu”. Par to, ka visā Eiropā pieaug pretestības kustības par izstāšanos no ES, Latvijā nekas netiek rādīts un stāstīts. Toties nepārtraukti masu saziņas līdzekļos tā saucamie vietējie think tank („smadzeņu tresti”, „domu fabrikas”) izmet dominējošas idejas par demokrātiju, liberālismu un tirgus ekonomiku, pretstatā minot „krievu tankus”, „okupācijas režīmu”, „koka rubļus” u.c. rusofobiju veicinošus saukļus.
Neskatoties uz to, ka Krievija jau sen ir zaudējusi politisko un mediju cīņu, piekāpusies Rietumiem, latviešos joprojām uztur histērisku paniku par Austrumu kaimiņu. Visa aritmētika no tāfeles ir noslaucīta un lieliem burtiem uzrakstīts „Enerģētiska atkarība no Krievijas”. Tā ir tāda eiropiešu šausmenīte bērniem. Un jaunā Latvijas prorietumiskā elite parazitē uz cilvēku iracionālām bailēm.
Kas ir šodienas Latvija? Tas ir upurējams bandinieks uz šaha dēlīša. Tās loma ir būt par bloķējošu bandinieku visiem krievu projektiem. Mēs apkalpojam svešas intereses, bojājam attiecības ar Krieviju un zaudējam naudu no naftas un gāzes tranzīta. Bet amerikāņu draugi mums, latviešiem, uzsit uz pleca un saka: „Malači! Jums ir demokrātija!” Kāds eiropietis ļoti precīzi noraksturoja, kas ir demokrātija: „Tā nav tautas vara, tā ir demokrātijas vara”, bet mūsu visu laiku visizcilākais politiķis un valstsvīrs Kārlis Ulmanis par demokrātiju ir sacījis šādus vārdus:
„Ne bads, ne mēris, ne karš, ne zemes trīces nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokrātiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu.
Demokrātiskie principi ķeras pie pašu pamatu iznīcināšanas. Tie iznīcina papriekšu galvu un tās funkcijas piešķir rokām, kājām jeb kaut kam citam. No tā ceļas sajukums visā organismā, jo vienas pavēles vietā katra daļa sāk dzīvot pati savu dzīvi, nonākdama savukārt juceklī."
